KOKU CIEMA VĒSTURE

ANNAS PUSMUIŽA

Annas Koku Skolas tagadējā teritorijā kādreiz ir bijusi Annas pusmuiža, kura bijusi piederīga Rīgas patrimoniālā (lauku) apgabala Piņķu pagastam, tā robežas noteiktas jau 1225. gadā. Pusmuižas statuss noteica, ka tā bijusi iznomājama saimniecība, kas atradusies nostāk no muižas, vai specializējusies kādā noteiktā saimnieciskās darbības virzienā. Annas muižas attīstību veicināja ceļa veidošanās 17. gadsimtā – šis ceļš veda no Rīgas uz Kalnciemu kā alternatīva senajam “Babates kara ceļam”, kas atradās Babītes ezera pretējā krastā.

PIRMĀ SV. ANNAS BAZNĪCA UN ANNU KROGS

Ap 1660. gadu uzcelta pirmā Annas baznīca. Tā bijusi koka ēka, būvēta līdzīgi kā citas tā laika Vidzemes koka baznīcas – vientelpas būve ar kārniņu jumtu un vienkāršu koka tornīti. Baznīca bija domāta dievkalpojumiem latviešu zemniekiem. Ir pieņēmums, ka tā bijusi celta pēc arhitekta Ruperta Bindenšū projekta, bet, iespējams, tā tiek uzskatīts, jo Bindenšū bija projektējis Sv. Jāņa baznīcu Salas pagastā. Iespējams, baznīcu apkalpoja cisterciešu mūki no sv.Nikolaja  klostera, kurš atradās Daugavgrīvā.

Šajā pašā laikā pie Annas muižas veidojas krogs. Tas atradies starp baznīcu un veco ceļu. Miglupīte (upīte, kas tek gar kapiem) saukta arī par Annas kroga upīti.

Ap 1830. gadu baznīca bijusi tik pat kā sabrukusi, un Rīgas rāte plānojusi to nojaukt. Tomēr vietējie zemnieki lūguši baznīcu labot, jo līdz sv. Nikolaja baznīcai Piņķos bija tālu, turklāt tās mācītāji nav pratuši latviešu valodu.

TAGADĒJĀ SV. ANNAS BAZNĪCA

1872. gadā tika uzsākta tagadējās mūra baznīcas celtniecība, tās projekta autors bija Rīgas pilsētas pirmais arhitekts Johans Daniels Felsko. Būdams viens no pirmajiem akadēmiski izglītotajiem arhitektiem Latvijā, Felsko ir atstājis ievērojamu mantojumu ne vien reālu būvju, bet arī savu ideju un pilsētvides redzējuma veidā.

J.D. Felsko projektētās baznīcas Rīgā ir monumentālas celtnes, kas pamanāmas uz apkārtējo būvju fona gan ar savu lielumu, gan arhitektoniskajiem elementiem, kamēr viņa celtās Pierīgas baznīcas (Babītes novadā to ir trīs – Piņķu Sv. Jāņa, Sv. Annas un Salas Sv. Jāņa baznīca) ir nelielas, ar smalkiem, ažūriem neogotikas elementiem, iederīgas vidē, bet tajā pašā laikā atšķirīgas no tās, ar saviem augstajiem, slaidajiem torņiem it kā aicinot ne vien ar skatienu, bet arī dvēseli tiekties augšup.

Baznīca piederēja pie Piņķu sv.Nikolaja draudzes.

Atrašanās Rīgas uz Rīgu vedoša ceļa tuvumā var būt gan labvēlīgs apstāklis, gan arī posts. Protams, Annas krogs bija vieta, kur atpūtināt zirgus un iestiprināties ceļā vai atceļā no pilsētas, tomēr tas nozīmēja arī visu karu un juku tiešu ietekmi uz dzīvi šeit.

Babītes ezera apkaime, 1800.gads

Napoleona kara laikā Annas muižas tuvumā pie Pluģu mājām notika kaujas starp franču (prūšu) un krievu karaspēku (1812. gada jūlijā un augustā), ir saglabājies nocietinājuma fragments, saukts par Pluģu skansti (četrstūra formas zemes uzbērums), vietējas nozīmes arheoloģijas piemineklis. 1812. gada notikumi skāra Babītes novadu plašā teritorijā. Ezera pretējā krastā esot atradusies karaspēka nometne (Salas pagasta Lēģerkalnā), no turienes pāri ezeram kareivji cēlušies pāri, lai sirotu apkārtnes mājās, arī Annas muiža tikusi postīta un izlaupīta.

Pirmās Atmodas laikā Annas pusmuižai piederošajā Trenču ciemā tika izveidota skola, tās ēka nopostīta I Pasaules kara laikā. Vēlāk (Latvijas brīvvalsts laikā) skola atjaunota, bet padomju laikā apvienota ar Babītes septiņgadīgo skolu.

Cāriskās Krievijas armija Tīrelī 1.pasaules kara laikā

I PASAULES KARŠ

I Pasaules kara laikā no Annas raga pāri Babītes ezeram uz Sīpolciemu Salas pagastā tika uzbūvēts apmēram 1.5 km garš tilts militārām vajadzībām – dažādos avotos minēts atšķirīgi, vai tas bijis uz koka pāļiem celts vai pontonu tilts. Katrā ziņā Annas muižu karš skāra pamatīgi – pati muiža tika iznīcināta (dažādos avotos minēts gan kara laiks, gan 1919. gada Brīvības cīņas), tika postīta baznīca.

Baznīca atjaunota brīvvalsts laikā, taču II Pasaules karš un tam sekojošā padomju okupācija, kuras laikā baznīca nedarbojās, tai nodarījuši lielu kaitējumu. Pēc I pasaules kara muižas statuss nemainījās, tā joprojām bija piederīga Rīgas pilsētai un tika iznomāta. Kā pēdējais nomnieks zināms Andrejs Dūšelis, kas 1926. gadā slēdzis rentes līgumu uz 12 gadiem.

Babītes ezera krasts, 20. gs. sākums.

PADOMJU LAIKI

Padomju laikā blakus baznīcai bija uzcelta dzīvojamā māja ar saimniecība ēkām, kūti. Veicot remonta un pārbūves darbus, strādājot dārzā, bieži tika atrasti kauli, taču mājas iemītnieki nevēlējās, lai mājas apkārtnē notiktu kādi pētniecības darbi, tāpēc par šiem atradumiem neziņoja. Domājams, ka tās bija vecajai Sv. Annas baznīcai piegulošajā kapsētā apbedīto cilvēku mirstīgās atliekas. Tuvāko māju vecākie iedzīvotāji arī mēdza stāstīt dažādus spoku stāstus – par karavīru, kas nākot uz baznīcu pa ozolu aleju, un garu vīrieti pelēkā mētelī, kas redzams baznīcas apsīdas pusē (ēkas izvirzījums altāra daļā), tas esot kāds no mācītājiem, kas kalpojuši šajā draudzē. Padomju gados baznīcas iekšpusē (tā bija slēgta) šad un tad bijušas dzirdamas balsis un redzama gaisma.

Savukārt, par Annas muižu mūsdienās pieejamas visai skopas ziņas. Nav saglabājusies ne vien pati muižas ēka un pat līdz nepazīšanai izmainījusies apkārtne tās kādreizējā tuvumā.

2015.gadā, kad baznīcas tuvumā tika uzbūvēta jauna Annas Koku Skolas ēka, vietai bija sācies jauns gaišs dzīves stāsts.

Rakstam ir izmantoti vēsturnieces Daces Ulpes sagatavotie materiāli un Piņķu sv.Jāņa draudzes mājaslpā pieejamā informācija.

Rakstā izmantojamo attēlu avoti: zudusilatvija.lv, castle.lv, geoportal.rgo.ru